Vēsture

Rāznas sanatorijas sākums meklējams pirms pirmā pasaules kara

Un tas ir saistīts ar Dlužnevas bagātā muižnieka miljonāra Kerbedža vārdu. Kerbedžs pēc tautības polis un cēlies no ievērojamas poļu Kerbedžu, talantīgu inženieru ģimenes. Viņš bijis slavens un plaši pazīstams inženieris visā Krievijā.

Pirmie būvdarbi

1909. gadā inženieris Kerbedžs licis pamatus Dlužnevas muižas pilij un tagadējai Rāznas pilij – sanatorijai, tā sauktajā Zosnas foļvarkā, Sauču kalniņā.

Dlužnevas pili cēlis bruņinieku stilā, bet tagadējo Rāznas pili pēc viesnīcas tipa parauga, kura bijusi domāta kā atpūtas vieta mazturīgiem mākslas akadēmijas jaunajiem māksliniekiem.

Kerbedži bijuši lieli un pazīstami mākslas cienītāji un toreizējās mākslas atbalstītāji. Dlužnevas un Rāznas pilis celtas pēc Kerbedža lielā drauga arhitekta Stabrovska projekta. Inženieris Kerbedžs paguvis minētām pilīm ielikt tikai pamatus. Kerbedžs slimojis ar kakla vēzi. Pats Kerbedžs miris Varšavā uz operācijas galda, tur arī apbedīts. Varšavā dzīvojusi viņa meita un pārējie radi. Inženieris Kerbedžs savus kapitālus bijis noguldījis Anglijas bankā. Kerbedža iesāktos būves darbus turpinājusi viņa sieva atraitne – mantiniece Jevgēnija Kerbedžs.

Dlužnevas pils celtniecība tikusi pabeigta 1911. gadā, bet Rāznas pils darbi turpinājušies līdz pirmā pasaules kara sākumam.

Līdz 1914. gada sākumam tikuši uzcelti vietām divi, vietām trīs stāvi un uzsegts skaidu jumts. Kara laikā būve tikusi pārtraukta. Pēc kara muižas no muižniekiem tika atsavinātas. Zosnas, t.i. Rāznas pils kopā ar 3 ha zemes tika ieskaitīta Valsts zemes fondā dažādām sabiedriskām vajadzībām.

Tā Zosnas pils, tagadējā Rāznas sanatorijas ēka, stāvēja neizmantota līdz 1939. gada 29. septembrim.

Sanatorijas sākums

Latgalē radās doma, kura jau iepriekš daudz tika izskanējusi – par sanatorijas būvi savā apvidū. Latvijas tautas labklājības ministrs Vladislavs Rubulis (mūžīgais un ilggadīgais Tautas labklājības ministrs, latgalietis, bija ministrs visos Latvijas valsts pastāvēšanas kabinetos, izņemot sociāldemokrātu kabinetu, un vienmēr kā Tautas labklājības ministrs) 1935. gadā izsaucis pie sevis sabiedrisko darbinieku Latgales skolotāju, pašvaldību un sabiedrisko iestāžu kopējas slimo kases priekšsēdētāju Meikulu Apeli un uzdevis viņam gādāt par sanatorijas būvi Latgalē.

Tagad atlika tikai izvēlēties sanatorijas atrašanās vietu un, lai ar to vietu būtu apmierinātas visas Latgales organizācijas un iestādes.

Par sanatorijas atrašanās vietu tika izraudzīta Latgales augstiene un Rāznas ezera krasti. Tā kā Zosnā (tagadējā Veczosnā) atradās Kerbedža celtā pils, kura tagad piederēja valstij, tad šo pili izraudzīja par sanatorijas celtni. Sanatorijai „Rāzna” nosaukumu devis slimo kases priekšsēdētājs M. Apels.

Ar valsts iestāžu piekrišanu, Zosnas pils kopā ar 3 ha zemes tika kareborēta uz Latgales skolotāju, pašvaldību un sabiedrisko iestāžu darbinieku kopējās slimo kases vārdu. Tagad Zosnas pilij tika dots oficiāls nosaukums: „Rāznas tuberkulozes sanatorija”.

Finansiālais atbalsts

Rāznas sanatorijas ēkas kapitālremontam un tās ierīkošanai dažādas iestādes savos budžetos atvēlēja šādas summas:

  • Rēzeknes apriņķa valde 50 000 latu
  • Daugavpils 50 000 latu
  • Ludzas 50 000 latu
  • Visas pagastu valdes, visas Latgales apriņķos, katra atvēlēja no 3 000 – 5 000 latu

No visam minētajām iestādēm atvēlētie līdzekļi netika saņemti.

Latvijas dzīvā spēka pavairošanas fonds 1935. gadā Rāznas sanatorijai pārskaitīja 200 000 latu un, pēc vajadzības, būtu devis arī vairāk.

No ministrijas fondiem Tautas labklājības ministrs izsniedzis 60 000 latu apkārtnes izdaiļošanai. No ministrijas fondiem bijusi paredzēta vēl lielāka summa,taču politisku apsvērumu dēļ, tā netikusi saņemta.

Pati slimo kase bija devusi 350 000 latu. Slimo kase bija bagāta ar naudu un tai pietika līdzekļu arī turpmākām sanatorijas būves vajadzībām. Lai paplašinātu Rāznas sanatorijas teritoriju, no zemnieka Ragžas slimo kase nopirka sanatorijas piegulošo zemi 10 ha saimniecību, ar lielu augļu dārzu, par kuru samaksāja 10 000 latu. Apkārtnes izdaiļošanas projekts bijis paredzēts izbūvēt no Maltas – Zosnas ceļa līkuma, taisnu un tieši ceļu uz sanatoriju, lai tas neietu garām kapsētai.

Projekta realizācija

No Rīgas ierādās ārstu komisija, lai uz vietas pārbaudītu Klinklausa sastādīto projektu un atzina, ka to ir nepieciešams grozīt un no jauna pārstrādāt, kas arī tika izdarīts, bet tas viss aizņēma zināmu laiku. Projekta izstrādāšana un apstiprināšana izmaksāja 10 000 latu. Tikai 1939. gadā 29. septembrī būvuzņēmējs Vikmanis uzsāka sanatorijas pārbūves darbus. Darbus vadīja inženieris Vītols no Daugavpils.

Rāznas sanatorijas būvprojekta skice, 20. gs. 30. gadu otrā puse.

1939. gadā Vaiņodes sanatorija tika likvidēta un tās cietais un mīkstais inventārs, veseli septiņi dzelzceļa vagoni tika nodots Rāznas sanatorijai.

1940. gadā, pēc 17. jūnija, Latvijā tika atjaunota Padomju vara. Latgales kopējā slimo kase 1940. gada 15. jūlijā tika likvidēta. Tālāk sanatorijas būvdarbus turpināja valsts.

Tā kā sanatorijas ēka bija novecojusi, tad ēkas trešo stāvu nojauca līdz otrajam stāvam un to uzcēla no jauna. Klāt piebūvēja tikai verandu. Līdz 1940. gada beigām ēkai jau uzsegts jauns skārda plākšņu jumts. 1940. gada pavasarī tika uzsākti sanatorijas iepriekšējas apdares darbi, kuri turpinājās līdz 1941. gada 10. maijam, kad arī visi iekšējās apdares darbi tika pabeigti. Telpas tika noslēgtās un stāvēja bez ekspluatācijas. Telpu sargs bija Anna Skudra, dzimusi Čarkaš sādžā.

1941. gada jūnija beigas sanatorijas telpās ienāca vācu armija un ievietoja savu divīzijas štābu. Pēc divām nedēļām vācu divīzijas štābu pārcēla uz Dlužnevas muižas pili. Pēc tam Rāznas sanatorijā atpūtas vācu lidotāji. 

1941. gada rudenī no Rīgas atsūtīja saimniecības vadītāju Rumbovu ierīkot centrālapkuri mājas apsildīšanai. Reizē arī divus speciālistus meistarus, kas šo darbu veiktu. Kad radiatori tikuši uzstādīti un piepildīti ar ūdeni, naktī uznācis liels aukstums. Ūdens neticis izlaists un radiatori saplīsuši. Meistari, izvairīdamies no atbildības, aizlaidušas prom.

Vadītājs Rumbovs atkal atvedis no Rīgas jaunus meistarus Šternu un Ķepulni, kas nomainījuši saplīsušos radiatorus un caurules. Centrālapkures darbi tika pabeigti 1942. gada agrā pavasarī un reizē ar šo gadījumu, sanatorijas būve tika pabeigta un iekārtota slimnieku uzņemšanai.

1942. gada 14. aprīlī Rāznas tuberkulozes sanatorijā ievietoja pirmos slimniekus.

Vācu okupācijas laikā sanatorija cieta lielus zaudējumus. Vācieši paņēma ko gribēja un, protams, vērtīgāko. Pārpalikušas mantas izvalkājuši vietējie zemnieki. 

Pirmais sanatorijas direktors bijis ārsts Laukmanis. Pirmās māsas bijušas Briede un Brahanskis. Sanatorija darbojās līdz 1943. gada septembrim. Nāca vācu pavēle atbrīvot telpas un izvākt slimniekus. Slimniekus pārvietoja uz Vatrāniem pie Rīgas. Vāci sanatorijā ierīkoja savu lazareti. Vācu sanatorija dzīvoja līdz 1944. gada 25. jūlijam, kad viņus no Latgales padzina Padomju sarkanā armija. Tā paša gada rudenī ēka tika savesta kārtībā, tika iestikloti logi un atkal tika atvērta sanatorija, kura pastāv un darbojas līdz šim laikam.

Vadība

  • No 1947. gada novembra līdz 1949. g. sanatoriju vadīja direktors – ārsts Maļcevs.
  • No 1945. gada līdz 1947. gada novembrim, direktors – ārsts Ādamsons.
  • No 1949. g. līdz 1951.g. 12. aprīlim, direktors – ārsts Zibens Arnolds Andreja
  • No 1954. g. 12. aprīļa līdz 1985. gadam, direktore – galvenā ārste Marija Karpova.
  • No 1988. gada 11. decembra līdz šim, direktore – ārste Diāna Gavare Karpova